Jau iepriekš rakstīju, ka lasu šo grāmatu. Patiesībā pabeidzu lasīt jau sestdien no paša rīta, bet nebija īsti laika ienākt šeit un uzrakstīt.Tātad, šis ir "Delīrijs" turpinājums.
Lēna, zaudējusi pašu svarīgāko, ievainota un satriekta, dara to ko Aleksis bija licis- viņa skrēja. Kad spēki bija izgājuši un Lēna apstājās, viņa nezināja ne cik ilgi skrējusi, ne kur nonākusi. Mežonīgā zeme viņai ir kaut kas jauns un nepazīstams.
Viņa redzēja tuneli... kura galā stāvēja viņš- Aleksis un sauca viņu sev līdzi....
Tomēr, kāds viņu pamodināja. Kraukle. Viņa aizveda Lēnu uz mītni, palīdzēja atveseļoties un iepazīstināja arī ar pārējiem mītnes iedzīvotājiem. Pirmo reizi mūžā Lēna bija tik tuvu tik daudziem zēniem un vīriešiem.
Ar laiku Lēna pie visa pierada. Pie otra dzimuma pārstāvjiem, pie Mežonīgās zemes likumiem, pie smagajiem darbiem, pie nabadzības un mūžīgās taupības.
Kad nāca ziema viņiem vajadzēja pārvietoties uz citām apmetnēm. Tālāk uz dienvidiem- vairāku simtu kilometru tālāk.Ceļā viņa ieguva arī viltoto procedūru zīmi
Vēlāk viņa iekļuva pretošanās kustībā. Lēnai nācās dzīvot Ņujorkā un izspiegot ABD(Amerika brīva no delīrija) darbību. Vieni no galvenajiem cilvēkiem tur bija Džulians un viņa tēvs..
Kādā ABD rīkotā mītiņā Džulianu un Lēnu nolaupīja. Ieslodzīja kādā pazemes bunkurā veco metro tuneļu savītajos tīklos. Kad abi tur bija pavadījuši vairākas dienas un satuvinājušies (Džulians uzzināja, ka Lēna nav ārstēta) izdomāja plānu kā tikt ārā un tas arī izdevās. Nu, protams, ar mazām aizķeršanām.
Taču vēlāk Džulianu noķēra valdības pārstāvji un gribēja veikt publisku nāves sodu, jo viņš bija pieķerts kopā ar Lēnu.
Tikai Lēnas dēļ viņš palika dzīvs un tika prom. Lēna atdzinās, ka arī viņu mīl un kad abi laimīgi (kopā ar pārējiem) bija tikuši atpakaļ Mežonīgajā zemē, saskūpstījās un tieši tajā brīdī parādījās puisis no Lēnas sapņiem, zaudētā mīlestība. Aleksis.
Nepārspējams NEW YORK TIMES bestsellers.
Nevaru sagaidīt trešo daļu, kas vēl nav pārtulkota latviski. :(
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru